Ekstrēms ir mans otrs vārds

“Tu esi traks”, tādus apgalvojumus dzirdu itin bieži no saviem draugiem, radiem un paziņām. Man nav draudzenes, jo manas iepriekšējās attiecības allaž izjuka tā īsti nesākušās. Meitenēm pret mani izveidojas jūtas, pēc tam viņas sāk pārāk raizēties par to, ko es daru, līdz vairs neiztur un aiziet, kamēr vēl nav noticis kas ļauns. To viņas nespētu izturēt. Jā, es esmu simpātisks, spēcīgs, muskuļots un mani apmierina ne tikai sieviešu skatieni, kad izģērbjos, bet arī mana laiskā vecpuiša dzīve.

Kā tas viss sākās? Ja atklāti, es pat neatceros. Bet varu mēģināt soli pa solim patīt filmu, lai padalītos ar savām foršākajām atmiņām.

Kad man bija 17 gadi, es ar draugiem devos uz Siguldu, lai izlēktu ar gumiju. Lēciens ar gumiju jau sen bija mūsu sapnis, veids kā pierādīt sevi, pazīmēties. Atceros, ka toreiz visiem trīcēja kājas, arī man. Nobijāmies. Bet lēkt laikam drīzāk pamudināja tas, ka par pakalpojumu jau bijām samaksājuši, naudas žēl, tās nebija tai laikā īpaši daudz. Tik, cik no vecākiem izčīkstēts un nedaudz nopelnīts kaimiņmājās palīdzot sīkos darbiņos. Izlēcu. Pēc tā mainījās mana dzīve. Uzskatu to par pagrieziena punktu, mainījos, sapratu, ka adrenalīns ir kā pozitīva narkotika, kuru var lietot nesodīts.

Lēciens ar gumiju it kā nav nekas ekstremāls. Lēkt ar gumiju var praktiski jeb kurš. Kādam no mūsu bara lēciens ar gumiju bija pirmais un pēdējais ekstrēmais gājiens dzīvē, ar ko lepoties vēl tagad. Bet man šis lēciens ar gumiju bija sākums manai bezrūpīgajai dzīvei. Tas vairs nekad nebūs tikai “lēciens ar gumiju” Siguldā no vagoniņa…

Nākamais solis jau bija nedaudz nopietnāks, devos lēkt ar izpletni. Sajūtas ļoti līdzīgas, tomēr adrenalīna nedaudz vairāk. Es sapratu, ka gribu just šo kaifu biežāk, gribu izbaudīt to, kas man dots, priecāties, ka esmu izdzīvojis, lai spētu baudīt dzīvi ar vēl lielāku prieku un atdevi. Es iemīlējos ekstrēmajā dzīvesveidā, kaut vēl īsti to nebiju izbaudījis.

Pēc pus gada man bija iespēja paviesoties pie drauga, kurš brauca ar krosa motocikliem. Uzsēdināja arī mani uz motocikla un ļāva pamēģināt jaunas sajūtas. Sākumā man šķita, kas šāda nodarbe it nemaz neatbildīs maniem priekšstatiem par to, kas ir ekstrēms. Bet kad viņš man aizveda un pamestu smilšu karjeru, kurā izveidoti arī pāris tramplīni, es sapratu, ka man patīk. Lidojums, smiltis, motora rūkoņa. Atceros, ka tai dienā uzņēmām pāris foršus video. Un mans sekotāju skaits sociālajos tīklos vēl nedaudz palielinājās.

Nu jau man ir gandrīz 30 gadi. Es aktīvi ceļoju pa pasauli, izmēģinot tik daudz un dažādus piedzīvojumus, kurus citi uzskata par ekstrēmiem. Es gribu sajust vēju matos, smiltis starp kāju pirkstiem, ūdeni uz ādas, es gribu sajust visu, ko man spēj piedāvāt pasaule! Es braucu ar džipiem Arābijā, pat jāju ar zirgu pa jūras malu, lidoju ar mazu lidmašīnu pāri kalniem, pamēģināju slavenos Amerikāņu kalniņus, kas izrādās ir daudz kas vairāk par parastu atrakciju… Es esmu izmēģinājis tik daudz foršu lietu.

Tikai tagad es nedaudz baidos, ka man aptrūksies ideju. Un vēl es nedaudz baidos, ka man apniks, ka es noguršu. Es sāku skatīties uz saviem draugiem, kas toreiz nobijās un nelēca ar gumiju. Viņiem blakus ir skaistas sievas un smaidīgi bērni. Un tādos brīžos es jūtos nedaudz vientuļi. Man blakus katru nakti ir cita sieviete. Bērni? Par tiem es nevaru domāt, kamēr nespēju sev nodrošināt stabilitāti.

Tomēr “ekstrēms” ir mans otrais vārds. Un, ja es iešu bojā, tad aiziešu darot ko tādu, ko mīlēju. Dariet to, kas jums patīk!

lekt-ar-izpletni