Katram savu “miera ostu”

Pilsētas ritmā ir jāprot iekļauties un tam pakļauties. Ja neizdodas, tad kā dzīvot? Pilsēta jau pati ievelk savā plūdumā. Rītos modina nevis putnu čivināšana vai gaiļa dziesma, bet gan pirmie trolejbusi, kas jau sākuši savu darbu. To riteņu metāliskā skaņa pamodina pilsētniekus, kas snauž pie atvērtiem logiem dēļ tveices…

Izejot uz ielas rodas sajūta kā iekāpjot straujā upē. Cilvēku plūsma ierauj sevī un nes līdzi. Kāds, kas pēkšņi ielas vidū apstājas, rada dusmas un neizpratnes pilnus skatienus. Jo traucē. Cilvēki viens otram pilsētā traucē. Un tie naidīgie skatieni, ko viens otram velta – tās nav vis nekādas dāvanas, bet šķietams nicinājums vienam pret otru.

Pilsētas ļaudis nezin, kas ir dāvana no sirds. Dāvanas viņiem asociējas ar ko tādu, kas vien veikalā nopērkams par naudu, kas nopelnīta, tātad – atkal negācija – nauda jātērē. Pilsētnieki nezin, kas ir dāvana – pašu radīta, audzēta, lolota. Kas ir burciņa pašu bišu vākta medus, kas ir ziedi, pašu dārzā plūkti… Dāvanas ar savu ES. Nevis mākslīgā puķe, pirkta vietējā lielveikalā…

Aizbraucot uz laukiem viss smagums no sirds noveļas. Apkārt vairs nav tās ņudzēšanas, kāda ir pilsētā. Pēkšņi iestājies klusums. Neviena naidīga skatiena vai satraukta prāta, neviena smirdīga dzērāja vai aizdomīga jaunieša, kas tā vien ķīķerē uz dāmas rokassomiņu.

Lauki, lūk, īstena miera osta. Vieta, kur var noaut kurpes pagalma vidū, tur pat tās arī atstājot… Vieta, kur var apgulties zālē nesatraucoties, vai kāds tur nebūs nometis izsmēķi, vai kāds nebūs piečurājis vai nospļāvies, vai neatnāks dusmīgs policists un nepatrieks…

laukiLauki ir vieta, kur var apsēsties upītes krastā un iemērkt kājas ūdenī. Upīte tās apskalos un noņems visas sāpes, kas radušās pilsētas kurpēm dienu no dienas sāpīgi beržot. Upīte ieaijās ar savu maigo čaloņu un nomierinās ar ūdenszālēm, kas lēnām vīsies ap kājām.

Lauki ir vieta, kur basām kājām var ieiet dārzā, pieliekties un ielaist rokas dziļi miklajā zemē. Vēsā, patīkami veldzējošā zemē. Un liekas – zeme izņem visu pilsētā krāto smagumu no rokām, visus tos netīrumus un gružus, kas skarti.

Lauki ir vieta, kur pieskaries tikai tam, ko pats esi iecerējis. Durvju rokturis ir vien tavs un taciņa vien tavām kājām mīta. Laukos tu vari ēst pusdienas nemazgātām rokām, jo zeme nav netīra. Netīra ir pilsēta.

Pilsēta ir tā, kas vērtē un izvērtē, vai esi derīgs viņai vai ne. Ja neiederies, uz tevi skatīsies vēl savādāk. Vai tieši otrādi – neskatīsies nemaz. Tādējādi izstrīpojot no saviem sarakstiem. Tu paliec par tukšu vietu.

Laukos tevi pieņem tādu, kāds tu esi. Skaistu vai neglītu, īsu vai garu, smaržīgu vai nemazgātu… Lauki esi tu un tu esi lauki. Cilvēks nav no pilsētas nācis. Cilvēks ir no laukiem cēlies un tad izdomājis pilsētu sev apkārt celt. Tikai pēc tam sapratis, ka pilsēta smacē, tā lēnām nogalina, tā atņem prieku un radošumu…

Apsēdies laukos pie ērkšķogu krūma. Un nebaidies no skudrām un bitēm. Apsēdies un plūc pa vienai ogai. Lietus noskalotai, tīrai ogai, kuru var mest tieši mutē nedomājot par ķīmijām un svešu roku nospiedumiem. Vai tad tā nav labi? Apgulies zālē un palūkojies debesīs. Tīras, skaidras debesis. Viss, kas apkārt, ir vienīgi tavs. Tava “miera osta” un uzlādēšanās punkts.