Kļūda vai iespēja — viss atkarīgs no skatpunkta

Jaunībā ir vēlme visu izmēģināt, ļauties piedzīvojumiem, jo tad ir sajūta, ka jūra līdz ceļiem. Un citu padomi ir tikai tukša runāšana. Katram jau pašam savi puni dzīvē jāiegūst. Jā, varbūt arī gadās kādi lēmumi, ko var nosaukt par kļūdām, tomēr katra kļūda ir pieredze, kas veido arī nākotni. Tāpēc viss atkarīgs no skatpunkta uz konkrēto situāciju.

Drosmīgie iet savu ceļu

Drosme dzīvot savu unikālo dzīvi, nevis iet citu pavadā, neļauties sabiedrības vai ģimenes spiedienam  — jaunam cilvēkam to nav viegli izdarīt. Jau no bērnības ir jāveidojas spēcīgam raksturam, patstāvībai, drosmei rīkoties, nebaidīties arī no neveiksmēm un kļūdām. Un vecāki ir tie cilvēki, kuriem šajā procesā ir ļoti svarīga loma. Ja bērns turēts kā siltumnīcā, viss pateikts un izdarīts katrā situācijā, risinātas problēmas tikai vecākiem pieņemamā veidā, tad galu galā ir maza cerība, ka pēc divdesmit gadu vecuma spēja pašam drosmīgi veidot savu dzīvi, izvēlēties to ceļu, ko vēlas sirds, pēkšņi uzradīsies.

Tas attiecas gan uz privāto dzīvi, gan izglītības un karjeras jomu. Nav retums, kad jauni cilvēki izvēlas mācīties kaut ko tikai tāpēc, ka tas ir prestiži, ir pieprasīta profesija, bet paši ar to nejūtas laimīgi. Strādājot darbu, kas nesniedz gandarījumu, nepatīk, nākas izjust stresu, vairojas nepatika pret savu dzīvi. Tā tam nevajadzētu būt.

Tāpēc ir svarīgi mudināt jauniešus izvēlēties savu izglītību un nodarbošanos, ieklausoties arī sirdsbalsī, izvērtējot, kas padodas, iedomājoties, kādā vidē un darbā iztēlojas savu nākotni. Un var jau būt, ka šķietami pareizā izvēle pēc kāda laika vairs tāda nešķiet, mainās viedoklis, skatījums uz pasauli, arī prioritātes. Un to nevarētu nosaukt par kļūdu, tā ir pieredze, kas bagātina.

Svarīgi to pieņemt un turpināt iet tajā virzienā, kurā vēlies, nebaidīties to darīt.

Nav tikai viena pareizā ceļa

Tagad pasaule ir tik atvērta un daudzveidīga, ka ceļi, pa kuriem sasniegt savus mērķus, var būt visdažādākie. Nav vienas pareizās receptes un dzīves modeļa. Visu nosaka vajadzības, mērķis, apstākļi. Piemēram, ikvienam šķitīs, ka vidusskolas izglītība jau nu gan ir pamatu pamats. Bez tās jau nekur tālāk netikt. Bet, kā rīkoties jaunietim, kuram jau šajos gados ir kādas lieliskas iespējas, kas liedz katru dienu sēdēt skola solā? Atteikties no tām? Vai tomēr izmantot tās iespējas, kas ļauj visu apvienot? Tāda ir tālmācības programma, kas ļauj vidusskolas diplomu iegūt, mācoties attālināti. Mērķis sasniegts tas pats, bet ceļš būs cits. Un nebūt sliktāks. Tas būs tāds, kāds tajā brīdī šķitis vispiemērotākais.

Vai tu kaut ko nožēlo savā dzīvē?

Ja jums jautātu, vai kaut ko savā dzīve nožēlojat, ko jūs atbildētu? Lēmumus? Rīcību? Droši vien katram kaut kas atradīsies. Bet tad, ja tā padomā, ka, atceļot šo notikumu, dzīve nebūtu šajā vietā un laikā. Arī katra negatīvā situācija vai kļūda palīdzējusi virzīties, iet savu ceļu, likusi novirzīties pa konkrēto ceļu kādās krustcelēs. Vai sieviete, kura pārāk jauna dzemdējusi bērnu un tādēļ nav varējusi kopā ar vienaudžiem iestāties universtātē, atteiktos no šī soļa? Diezin vai, jo bērns ir nenovērtējams, mīlams. Viņa sāka mācīties dažus gadus vēlāk. Kas par to? Arī šķietamas kļūdas, kas neatbilsts sabiedrības noteiktajiem standartiem, spēcīgai personībai ir tikai atspēriena punkts, kas ļauj transformēties labākā veidolā un virzīties dzīvē tālāk.

Katram mākonim var atrast zelta maliņu, tikai jāprot nostāties īstajā vietā, lai to saskatītu. Kad būs pareizais skatpunkts, tad arī būs pareizā bilde un secinājumi.

Pieredze tikai bagātina, kļūdas māca. Un mācāmies taču tikai no savām kļūdām. Vai ne?